1868. gada jūnijā gandrīz astoņi simti augstāko katoļu garīdznieku, pāvesta Pija IX aicināti, pulcējās Romā uz tā dēvēto Pirmo Vatikāna koncilu. Pāvesta mērķis bija, pirmām kārtām, stiprināt baznīcas idejisko un arī politisko vienību iepretim tā laika jaunajiem izaicinājumiem - racionālismam, liberālismam, materiālismam, lielā mērā arī modernajam sekulārismam, jo koncils cita starpā vērsās arī pret sirdsapziņas brīvības un baznīcas un valsts šķīruma idejām. Roma tobrīd vēl bija nedalīta pāvesta valsts galvaspilsēta, kaut pati šī valsts jau bija zaudējusi lielāko daļu kādreizējās teritorijas nesen tapušajai vienotajai Itālijai. Savu plānoto noslēgumu 1. Vatikāna koncils tā arī nekad nepiedzīvoja - aiznākamajā gadā pēc tā sasaukšanas itāļu armija iemaršēja Romā un tā kļuva par vienotās Itālijas galvaspilsētu. Tomēr pirms tam Vatikāna koncils paspēja pieņemt vairākus nozīmīgus lēmumus, starp kuriem bija arī dogma par pāvesta nemaldīgumu, kuru koncils apstiprināja 1870. gada 18. jūlijā.

Aplams ir priekšstats, ka līdz ar 1870. gada formulējumu pāvests personāli un visās savās izpausmēs būtu atzīts par nemaldīgu un nekļūdīgu. Par nemaldīgiem līdz ar zināmo koncila lēmumu kļuva tikai tādi pāvesta izteikumi, kas skar ticības un morāles sfēras un kas atbilst īpašiem formāliem nosacījumiem, kuriem jāapliecina, ka šajā konkrētajā gadījumā pāvests paudis dievišķu atklāsmi. Citiem vārdiem, to, ka minētais pāvesta izteikums uzskatāms par nemaldīgu, pāvestam īpaši jāpasludina. Nemaldīguma princips nepavisam nenozīmē, ka

ikviens pāvesta izteikums tagad katoļu pasaulē automātiski iegūtu neapšaubāmas patiesības statusu vai, kā to arī reizēm iedomājas, ka Katoļu baznīcas galvam līdz ar to būtu piešķirta imunitāte pret grēcīgumu, ka neviens viņa darbs nevarētu tikt atzīts par kļūmīgu. Tā tas nav. Zīmīgi, ka visā laika periodā pēc 1870. gada Svētā krēsla saimnieks tikai vienreiz izmantojis savu nemaldīguma statusu. Tas notika 1950. gadā, kad pāvests Pijs XII pasludināja par nemaldīgu Jaunavas Marijas debessbraukšanas ideju, proti, to, ka Dievmāte pēc savu šīszemes gaitu noslēgšanās ar miesu un dvēseli uzņemta Debesu godībā. Vatikāna koncila lēmums attiecināms arī uz dažu agrāko laiku pāvestu izteikumiem, un visā katoļu baznīcas vēsturē pirms 1870. gada ir pavisam seši šādi atzīta pāvesta nemaldīguma gadījumi.

Protams, ka pāvesta nemaldīguma principam nekad nav trūcis kritiķu. Pat pašas katoļu baznīcas iekšienē tas nepavisam nav universāli pieņemts. Protams, ne Pareizticīgā baznīca, ne daudzie un dažādie protestantisma novirzieni šo konceptu neatzīst. No otras puses, vērtējot citu ideoloģiju kontekstā, Katoļu baznīca šai ziņā izceļas varbūt vienīgi ar stingrākām definīcijām. Bet līdzīgi priekšstati - ne tik precīzi definēti - pastāv arī daudzās citās reliģijās. Un ne tikai reliģijās - galu galā, piemēram, boļševisma ideologi savas hegemonijas ziedu laikos pastāvīgi un nepagurdami apliecināja, cik nemaldīga ir marksisma-ļeņinisma mācība un tās pamatlicēji.